Šķiet, ka mazā, omulīgā un lūgšanām iesvētītā Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīca, kurā atrodas senas miera nesējas ikonas, ir apvīta ar svētību.
Līdz 1998. gadam tā bija vienīgā pareizticīgā baznīca Jelgavā, kas darbojās pēc Dieva gribas, jo tā piedzīvoja divus pasaules karus un skarbos Baznīcas vajāšanas laikus.
Tā dibināšanas vēsture ir šāda:
1887. gada vasarā Rīgas un Mitavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs), bijušais Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas rektors, iesāka savu virsgana darbību Kurzemē ar to, ka uz vietas izpētīja pareizticīgās baznīcas stāvokli.
Arhibīskaps nolēma pārbūvēt pilsētas galveno baznīcu pēc Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas katedrāles, ko uzcēla slavenais galma arhitekts F. B. Rastrelli, apmeklēšanas.
Lai katedrāles rekonstrukcijas laikā pilsētā netiktu pārtraukti dievkalpojumi, bija izlemts sākumā uzcelt nelielu kapu baznīcu pareizticīgo kapsētas teritorijā, kas pastāvēja kopš 18. gadsimta. Visi dievlūdzēji nevarētu saiet nelielajā kapličā pilsētas dienvidu nomalē.
Mitavas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīcas vēsture sākas ar pirmo kapelu, ko uzcēla 1868. gadā pilsētas pareizticīgo kapsētā. To dibināja 1887. gada 20. decembrī. Vietējā baznīcas aizbildņu padome piešķīra baznīcas celtniecībai 7000 rubļus. Sākās entuziastiska ziedojumu vākšana. Atradās patiesi labdari, kuri ziedoja celtniecības materiālus. Ievērojamu ieguldījumu Kurzemes pareizticīgo baznīcu celšanā sniedza krievu tirgoņi un uzņēmēji, īpaši Ņesterovu dinastija...
Viens no cienījamiem draudzes locekļiem ziedoja gaumīgi izrotātu ozola svētbilžu sienu.
Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīcu cēla pēc seno baznīcu paraugiem un līdzības, projektu izstrādāja arhitekts Vladimirs Lunskis no Rīgas. Darbus pabeidza ļoti ātri, celtniecība izmaksāja 12000 rubļus.
Jau 1989. gada 2. jūlijā viņa eminence Rīgas un Mitavas arhibīskaps Arsēnijs svinīgi iesvētīja kapu baznīcu.
Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīcas celtne atšķiras ar smalku un gaumīgu apdari, tā ir izturīga un ir viens no Jelgavas arhitektūras šedevriem.
Pirmā pasaules kara postījumi pilsētā bija ļoti lieli. Pēc kara sākās sagrauto ēku atjaunošana un stipri cietušo ēku nojaukšana.
Pēc 20. gadsimta 40. gadiem izlēma nojaukt vēsturisko kapsēta apkārt Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīcai, bet tā vietā uzcelt miltu ražošanas kombinātu, kas arī tika izdarīts. Taču baznīcu izdevās saglabāt. To izdevās ne tikai saglabāt: dievkalpojumi tajā nemitējās.
Baznīcas ārieni un interjeru, tajā skaitā freskas, ik pa brīdim atjaunoja, bet netika ieviestas būtiskas izmaiņas, kas ļauj spriest par tās sākotnējo vēsturisko izskatu.
