Memoriāla tapšana

1998. gada vasarā, veicot zemes darbus pamestās kapsētas teritorijā, atrada labi saglabājušos milzīgu granīta krustu. 2000. gadā krustu svinīgi iesvētīja viņa eminence Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs, tas tika uzstādīts baznīcas iekšējā pagalmā simboliski, kā kopīgais krusts visu tajā vietā apglabāto kapos.

Tā, ar Dieva nodomu un ar vissvētītā valdnieka Aleksandra svētību, daudzu tūkstošu pareizticīgo un citu konfesiju kristiešu atdusas vietā, kopējiem priestera un draudzes, kā arī daudzu labdaru, spēkiem sāka veidoties izcili skaists un mākslinieciski neparasti noformēts memoriālais pielūgsmes komplekss – Latvijā unikāls pareizticīgo arhitektūras piemineklis.

Pieminekļa pamatā ir iemūrēta kapsula, kurā ievietots tīstokli ar labdaru un kompleksa izveidotāju vārdiem.

Memoriāls

Memoriāla centrā atrodas pielūgsmes krusts. Tā ir piemiņas zīme kādreiz šajā vietā bijušajai vēsturiskajai daudzu konfesiju kapsētai, kā arī tas kalpo visu mūžībā aizmigušo pareizticīgo kristiešu piemiņai.

Pieminekļa priekšējā pusē atrodas uzraksts:

Virs uzraksta ir attēlots Pestītājs, Kas staigā ūdens virsu, bet krusta augšpusē – Dievmātes ikona. Pieminekļa otrajā pusē ir attēlots buru kuģis un atrodas uzraksts:

Kuģis, kurš peld pa dzīves jūru, simbolizē Kristus Baznīcu. Mazliet zemāk ir rakstīts: „Šis krusts uzcelts par zīmi Dieva žēlastībai pēc augstākās svētības“ un visaugsti svētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra iesvētīts.

Memoriāla krusta labajā pusē ir uzstādīts enkurs, kuram arī ir sakrāla nozīme: enkurs, krusts un Svētais Evaņģēlijs ir ceļojuma pa dzīves jūru būtība. Enkurs simbolizē brāļu kapu visiem jūrniekiem, kuri ir gājuši bojā bez kapa un krusta. Memoriālu uzcēla atomu zemūdens kuģa „Kursk“ bojāejas gadā.

Krustam apkārt ir sēta, veidota no smagām enkuru ķēdēm. Pie pieminekļa ieejas draudzes locekļus sveic ikonas: Svētmocekļa Rīgas Jāņa (Pommera) un svētā labticīga Feodora (Ušakova), krievijas flotes admirāļa, kurus kanonizēja apmēram vienā laikā.

Pie memoriāla pieder arī Piemiņas Siena, nedaudz slīpi uzslieta no lieliem grants laukakmeņiem.

No zem akmeņiem klusi iztek ūdens lāses. Tās ir māšu asaras par visiem, kas te ir apglabāti. Tās notek pa slīpu sienu kopējā ūdenstvertnē (kausā). Klusi skan baznīcas apglabāšanas rita dziedājumi. Mainās baseina izgaismojuma spilgtums un krāsa. Iespīdas un nodziest „asaras“ uz sienas, radot pārpasaulīgu sajūtu jebkuram, kas ienāk: draudzes loceklim, svētceļniekam vai vienkārši nogurušam ceļiniekam.

Siena ir ovāla, 9 m gara, 4 m augsta un 3 m bieza, atgādinot altāri. Laukakmeņi ir salikti tā, ka lielākie grants akmeņi atrodas augšā, bet mazākie ir iemūrēti apakšā. Garīgā jēga ir sekojoša: jo augstāk pakāpjas cilvēks, jo smagāka ir viņa nasta.